***Ar rozā volāniem***

Ar volāniem no dārgām mežģīnēm

Ar bantēm un kruzuļainām rožlapiņu pīnēm

Ar rozā veļu uz bāli rozā maigās miesas

Starp baltiem mākoņiem tu plivinies

Un putnu spārniem pakļaujies

Viņa nejutīs vēja brāzmu aukstumu

Lietus lāses veldzēs viņas bālo augumu

Ar basām kājām pa mākoņiem uz augšu pakāpsies

Zvaigznes viņa iestādīs, varavīksnes ziedus salasīs

Viņas matu dzirkstis izirs uz pleciem kailiem

Sirds notrīsēs, ausis neticēs tik saldiem glaimiem

Viņa palēksies un rozā volāni maigi atsiesies

Maigā veļa ar kruzuļiem un rožu pīnēm

Aiz kā viņas trauslais augums bija paslēpies

Visi ziedi no zemes magnētiem atrausies

TIem pieaugs spārni un viņi tai līdzi aizdosies

Rozes, vijolītes, vizbulītes un maijpuķītes

Kopā ar viņas rozā volāniem pie debesjuma aizdegsies
(Mēderīte)

***Dejojot Uguns Debesīs****

Ar sauli kopā sakusām

Tāpat klusi vien ugunī pazudām

Uguns lāses izraudājām,

bet ne aiz bālām skumjām

Dzīzāk aiz laimes sāpēm

Kaislei ticot aizbēgām

Uguns karstas fejas tur dejos

Citādas debesis mums atrādīs uguns vējos

Mēs acis aizvērsim, neko neredzēsim

Tikai sirdis pukstot dzirdēsim

Līdz paši dejojot uguns debesīs sadegsim

Un sirdis muļķās uguns fejām atdosim

Tā arī līdz galam nesapratīsim

Kas pazaudēts, kas iegūts, varbūt nepiedzīvots

Kamēr citi plāta rokas nesaprotot

Galvas šūpo gudri sejas saviebjot

Mēs laimi kaut arī tikai mirklim

Tomēr koši dejojot un lidojot to izdzīvosim

Kaisli liesmojošo, laimi apburošo

Lidojumu neaizmirstamo un spārnaino

Nevar gudrībā un prātīgumā izzināt to

To izbaudīt tik lidojot un spārnus sadedzinot

Ar sirdi uz plaukstas, dejojot to atdodot

(Mēderīte)

***Cīnoties ar sapni saujā***

Pret bruģi ar pieri atsisties

Iemīt sāpes akmenī, kas nesadzīs

Asins lāses ar asarām dubļos sajauksies

Citi tām pāri pavisam nemanot ies

Skaudri guļot ar seju sasistos putekļos raupjos

Domās drūmākajās sadzejot soļos straujos

Vai celties smagi sāpēs pūlēties ir vērts

Vai, tomēr labāk palikt guļot akmeņos uz mūžu pievarēts

Citu samītam kļūt, izmisumam atdoties

Necīnoties nekad vairs necelties

Viegli pievērt smagos nobružātos plakstus

Sāpēm ļauties un mierā atbrīvoties

Cerot, ka teju teju sapņi atraisīsies

Sāpes pāries un viss būs beidzies

Tik kā piespiest sevī sirdsapziņai nerunāt

Kad tā aizsmakušā balsī kliedz tev - neapstāj

Un to sapni patieso te guļam dubļos neatstāj

Tā sirmā sirdsapziņa ceļos krīt tev priekšā

un sauc - ak jel vai tu vēl klausies,

šī gulēšana dubļos par padošanos sauksies -

Sirds plakstiem pieskarās tik klusi

Acis atverot tu tagad sārti mulsti

Kāds spēks nezināms ceļ kājās tevi strauji

Tu pasmaidi un dunča vietā ņem pilnu sapņu sauju,

lai dotos cīnīties uz citu smagu kauju

(Mēderīte)

***Sapni sacerot***

Es savu skatu pilnu sapņu metu

Pa tālu zilu nākotnes taku retu

Sapņi tinas un vijas pilni možu bērnu skatu

Skaistu laimes ratu un tavu dziļu skatu platu

Tik daudz strāvotu sapņu kā viesuļvētru

un es tos izsapņoju un tik metu

Bet tie vienmēr uzplēš kādu pagātnes rētu

Aizķeras un atkal paliek neiesēti

Es pazīstu pieneņpļavu pūku slavu

Kur bērnības sapni lidot es mācīju savu

Es iemīlu magoņu sārto uguns pļavu

Kas manu kaisles sapni uzbūra par tavu

Es zinu arī plašo debesjumu

Kur tavu mazo enģeļsirsniņu nenoglāstījusi tuvu

Es palaidu tur klusi pūkaini lidojot

Acīs karstu sāli paturot

un sirdī citādu mīlestību atklājot

Tevi mūžam krūtīs lolojot

Nekad neaizmirstot

un jaunu sapni klusi sacerot
(Mēderīte)

***Vizbulītes iesēsim***

Ar norietošu sauli Tavās acīs

Es piekļaujos Tev cieši

un man nerūp, ko tie citi sacīs

Viņi, kuriem acīs vizbulītes nezied

un sirdīs tikai salna mīt

Es košas varavīksnes jūtas metu

Lai tās tavā sirdī krāsas sētu

Acīs tavās savas kvēlās dzirkstis redzu

un ar savu sirdi arī tavu dedzu

Rokās sadevušies iesim cauri karstai saulei

Acis aizvēruši sadegsim un tā līdz citai pasaulei

Mēs iesim, mēs skriesim līdz beidzot lidosim

Sirdis samainīsim un liesmosim

Nekas vairs nav aizliegts, viss ir atļauts

Tā līdz pavasarim gaidīsim

Kad atkal vizbulītes iesīsim...
(Mēderīte)

***Es Tevi izsapņoju***

(veltījums Tavai enģeļsirsnīgajai piemiņai 27.01.2011.)

Es nokavēju, Tevi nepaspēju, tagad nožēloju
Tomēr Tevi izsapņoju
Tu aizlidoji lieliem baltiem putnu spārniem,
bet tikai viens un ne pa pāriem
Es Tevi nokavēju, tagad nožēloju
Tomēr Tevi izsapņoju

Es pazudu kaut kur starp sapņiem un īstenību
Starp Tavu un manu sakritību
Kamēr vasara mainīja ziemu un pavasars spītēja rudenim
ar mānīgu baltu sniegpulkstenīšu pienu

Starp mazām zelta zvaigznītēm
Tu smaidi pretī manām skumjām
Manām šaubām un neizpratnēm
Es sasildos uz mirkli Tavā smaidā
Kas vienmēr man liek notrīsēt dīvainā baudā
Es bīstos Tevis, bīstos sevis, es padodos
un vienmēr sevī iedomājos kā ar Tevi saprastos,
ja Tu būtu atnācis, ja es būtu aizgājusi
starp savām šaubām sevi un Tevi atradusi

Manos sapņos ar Tevi tagad tiekos
Cenšos izdzīvot tos mirkļus košos - lidojošos priekos
Starp savām, Tavām laimes asarām
Starp glāstiem, dzeju, dziesmām neparastām
Tu skrien kā neprognozējams vējš
Bet Tavi baltie spārni vienmēr sāpes citiem dzēš
Man gribas vēl un vēl Tev līdzās traukties
Basām kājām pa mākoņiem uz augšu un leju ļauties,

Starp pieneņpūkām un sniegu baltu, tik saltu
Tavu vārdu un skaņu kaisli baudu
Pa vidu sniegotiem ceļiem un saules spožām takām
Tu dzīvoji kaut kur augstāk par zemi stapr daudzām atvasarām
Tu lidot mācijies jau sen un nevienam neprasot un nemanot Tu klusi aizlido
ar saviem baltiem spārniem zemi naktī noglāstot

Klusi čukstot laimes vārdus dīvainu nakti pavadot
Citādi vēsu, nesaprastu rītu sagaidot
Ar Tavas kaisles dzirkstelēm
un enģeļnerātnu smaidu ielas piebārstot
Es no Tevis neatvados, tikai mazliet nobīstos
Tev aizejot es atnācu un sapņos sapinos
es neatvados, es Tevī ieskatos un pasakos
par drosmi un sapni,ko tagad uzdrīkstos

Es nokavēju, Tevi nepaspēju, tagad nožēloju
Tomēr Tevi izsapņioju
Tu aizlidoji lieliem baltiem putnu spārniem,
bet tikai viens un ne pa pāriem
Es Tevi nokavēju, tagad nožēloju
Tomēr Tevi izsapņoju

(Mēderīte)

***Sadedzini***

Sārts vīns manas lūpas naktī skūpsta

Sveces liesma logā pasakas tālumā sūta

Enģeļi zvaigznes uz manas palodzes nones

Laimi nesola, tomēr iespēju šonakt atnes

Tavā dārzā zvaigžņu leitus līst

Manā sētā tikai klusums apjucis mīt

Es dzīvoju citu spocīgi jocīgu dzīvi

Domās ziedošos sapņos tā dzirksteļo brīvi

Tomēr acis atverot sapinos, nobīstos es stīvi

Savus sapņus es dīvainās ielās palaižu

Piesienu tiem spārnus savus un atmaigstu

Tad kopā ar krāsu enģeļiem blāvi nosarkstu

Par spīti smīniem un gudriem sašķobītiem ģīmjiem

Es iemācīšos no tevis no sevis nebīties

Un nesalūzt no svešīem tukšiem smīniem

Es savas kabatas pilnas piebāžu Tavas drosmes spītiem

Un savus sapņus kopā jaucu ar krāsu serpentīniem

Paņem mani līdzi pavedini

Iemāci un sapurini

Sakāpini, sadedzini

No citu skatiem neļauj nobīties

un tajos pelēki sapīties

Es vēlos savas krāsas parādīt

Raibos raksots tās iepīt

Sadedzini, mani lūdzu pavedini

(Mēderīte)

***Viņu pasaule nepareiza***

Krāsu pilniem trakiem cilvēkiem

Visu citu nesaprastiem

Varavīksnes bantēm un trausliem ziepju burbuļiem

Kā arī pavasara ziedputekšņiem pilna planēta piemētāta

Viņu pasaule nesaprasta, tāpēc nepareiza

Citas krāsas, savi spārni, tā skaisti lido greiza

Tā pavisam īsta un viņiem neizprasta, tātad nepareiza

(Mēderīte)

***Tikai spārnus atcerēties***

Saprast nesaprasto nevēlos

Baltos baložus melnus krāsot negribētos

Aizstumt mākoņus, lai zibeņus izvēlētos

Rokas ērkšķos sadurt uzzinot

Kā ir rozes samtu sajust izbaudot

Tikai spārnus izplest atcerieties lidojot

Tavas sārtās zemeņlūpas

Saldas kā pieneņpūkas

Aizejot saldu rūgtumu atstājot

Neuzklausot manu lūgumu un ilgas

Karstas, skarbas, nekad neaizmirstas

Tavi glāsti kaislie

Spalgi kliedz manās krūtīs tie

Acis mūžam melojošās

Karstas dzirkstis mētājošās

Vienmēr mani valdzinošās

Tās krāsas dzīvē, kas nekad neaizmirstās

Viens skūpsts un asaras prom klusi aizsteigušās

Tavas raibās naktis

Manas baltās dienas sajaukušas

Mieru mūžam nozagušas

Dzīvi par karuseli pārkrāsojušas

Saprast nesaprasto nevēlos

Baltos baložus melnos krāsot negribētos

Aizstumt mākoņus, lai zibeņus izvēlētos

Rokas ērkšķos sadurt uzzinot

Kā rozes samtu sajust izbaudot

Tikai spārnus izplest atcerietis lidojot

(Mēderīte)

***Ar zemenēm lūpās kliedzot***

Veries naktī ar sirdi uz plaukstas

Ar basām kājām pa ziedu pļavām, kas dīvaini aukstas

Ieskrieties, palēkties un aizlidot

Tavu zemeņsmaidu līdzi paņemot

Ar Zemenēm lūpās kliedzot

Ar vizbulītēm matos ziedot

Es tavos pieskārienos iepīšos

Pie zelta naktīm ar enģeļiem satikšos

Manā naktī es savas dziesmas dziedāšu

Tavā naktī es savas dzejas iesēšu

Es apstāties kaut uz mirkli baidos,

Jo tā var pazaudēt laiku citu vaibstos

Ar zemenēm lūpās kliedzot

Ar vizbulītēm matos ziedot

Es tavos pieskārienos iepīšos

Pie zelta naktīm ar enģeļiem satikšos

Ar acīm es Tevi viegli apskaušu

un Tu pat nejutīsi,ja dienu ar nakti sajaukšu

Ar zili baltām zvaigznēm rokās

Mēs piedzimsim savās laimes domās

Ar zemenēm lūpās kliedzot

Ar vizbulītēm matos ziedot

Es tavos pieskārienos iepīšos

Pie zelta naktīm ar enģeļiem satikšos

(Mēderīte)

***Bailes sārtās nesaprastās***

Nepadoties, sevī spēkus atrast

un caur gadalaikiem saprast
kur sākums, kur ir beigas
Tur tevi atrast bez saltas steigas
Možu laimes mirkli plaukstās tverot
kā sārtas zemenes kabatās berot

Par bailēm pastāstīt man gribas
Šai dienā melnbaltā pie klusas mīlestības
Čukstos trīsot pie zemes pieplokot,
un vienmēr no sirds palūdzot

Man noticēt kā bērnam gribas,
ka saule un mēness var laimi atnest
Kur bonbongas pelēkās tūtās
Kā saldus sapņus var izsūkāt

Par bailēm rūgtām izstāstīt
Par pazudušu dvēselīti pārprasīt
Ar karstām jūras lāsēm acīs
Aizbēgt pa zemeņtakām,
                  kas mums nepārmetīs,ja nesapratām 

 (Mēderīte)

***Es lidot uzdrīkstos…jo Tu man uzticies***

(Tavai enģeļsirsnīgajai piemiņai 27.01.2011.)

Varbūt Tevi atradīšu

Kaut kur starp mākoņiem

Pie Tavas zvaigznes Tevi sagaidīšu

Tu man pretī uzsmaidīsi

Manas bailes no acīm noskūpstīsi

un manas trauslās dzejas rindas sakārtosi

ar sirdīm izelposim maijpuķīšu dvašu

ar dvēselēm izdejosim puķuzirņu deju to pašu

Tu man uzticies, jo es tagad uzdrīkstos

Šovakar dīvainas krāsas debesis krāso

Gaiši enģeļi aizdedz jaunu zvaigzni pie debesjuma

Kas mierīgā klusumā spoži lāso

Tā aizdedzas kā Tavs dzirkstošais skatiens

Viens vienīgs un pilnīgi patiess

Es klusumam pretī vēršos

Starp jokainām ēnām varbūt pazaudēšos

Tu aizgāji pa mākoņainu piena taku

Savu sirdi atstājot pilnu saules pasaku

Man gribas savas dīvainās dzirkstis pakaļ Tev mest

un cerēt, ka kaut aklas un muļķas tās tomēr Tevi aizķers

Ticu,ka lidot tagad es varu

Es skrienu, es spiedzu, raudu un smeju

Savus sapņus aiz Tavējiemm aizķeksēju

Ķeru pret vēju Tavus smagos spārnus

Nemaz nezinot vai lidot varu

Aizveru acis un Tev uzticos,

tā es vējā plivinos

Es Tavu kautro smaidu

Savās krūtīs kā enģeļpēdu nospiedumus jūtu

Es Tevis nebīstos, jo Tev es uzticos

Es sevī Tevi aptazīstu un metos pret vēju

Tagad spalgi gribu lidot tā kā Tu to spēji

Starp rožu samtu un dzeloņdrāti

Maigi slīdot pa mākoņiem, kas te paklāti

No dzeloņdrāšu brūcēm nebaidos

Tikai klusi raudot sabīstos

Es redzu Tu man tagad uzticies,

jo es beidzot uzdrīkstos

Varbūt Tevi atradīšu

Kaut kur starp mākoņiem

Pie Tavas zvaigznes Tevi sagaidīšu

Tu man pretī uzsmaidīsi

Manas bailes no acīm noskūpstīsi

un manas trauslās dzejas rindas sakārtosi

Ar sirdīm izelposim maijpuķīšu dvašu

Ar dvēselēm izdejosim puķuzirņu deju to pašu

Tu man uzticies, jo es tagad uzdrīkstos

(Mēderīte)