25.02.11.
Šodien lidoju un dejoju, lai gan vakardienas notikumi mani piezemēja, nobiedēja un apbēdināja.. lai gan hei.. viss labi,kas labi beidzās... Bet šodien ir piedzimis mazs jauns ticības ziediņš.. tas izšķīlies kā no trauslas čaulas un ir gatavs cīnīties, lai arī vēl ir pavisam mazs un sīciņš :)
Tātad šodien lidoju un dejoju.. Lai gan man tagad ir jauns motīvs - "nelidot tik daudz," ... respektīvi neaizmirst lidošanu, bet samazināt lidošanas devas...
Sagaidīju savu pasta balodi ar ļooooti iepriecinošām, gaidīšanas un pacietības vērtām ziņām.. Pašapziņa +1 , cerība +1 un vēlme darboties vēl vairāk +1
Tad nu ķeros klāt pie jaunām idejām, jaunām lirikām, vārsmām un darbiem :)
Plus šodien piektdiena un izskatās,ka ir laba diena.. tad nu šodien ir kāre pēc sarkanvīna saskandināšanas... tikai mazliet :)
Tagad ķeros pie darbiem.. jātop jaunai dziesmai... plus jāatrod vēl laiks šai nedēļas nogalē arī manai psiholoģijas prezentācijai ... grrrrr, tam nav iedvesmas, bet ir vajadzība.. tātad jādara!!!
******************************************************
22.02.2011.
Šodien atkal pelēkas debesis laukā... gribas saulīti... bet gan jau šī atripos vien dien, kur tad liksies. Un šodien man kārojās sarkano vīnu, bet paskatoties pulkstenī šķiet,ka vēl par agru. Jāsagaida, kad debesis satumsīs mazliet, lai arī sveci var iedegt, jo tā ļoti labi piestāv pie vīna glāzes.
Šodien cītīgi rosos atkal, mācos, rakstu un filosofēju... un protams, visu laiku pārbaudu savu pastkastīti... lai arī saprotu, ka uzreiz jau nekas nenotiks, tomēr drošības labad jāpārbauda vai elektroniskais pasta balodis nav mani apciemojis.
Šodien pie nopietnām lietām pieķēros... gatavojos savai rītdienas intervijai universitātē... atkal vēl viena cerība un centieni klāt maniem pārējiem sapņiem un cerībām. Kur gan man tie visi rodas, tāds nemiera gariņš.. gribas daudz ko pagūt un padarīt.. Gribas KAUT KAM būt.. nevis tikai būt.
Mēs cilvēki gan esam jocīgas būtnes, no vienas puses negribam, ka laiks tik ātri paskrien un mēs paliekam vecāki un tuvojamies dzīves otrajai pusei. BET no otras puses visu laiku steidzinam laiku, gaidam, nevaram sagaidīt, izmantojam visus iespējamos modernās ikdienas tehnoloģijas iespējas, lai visu paātrinātu. Tāpat ir arī ar gaidīšanu, kad grbiam uzzināt kādus rezultātus un iespējas, tad burtiski atsperdamies stumjam laiku uz priekšu.
Lai vai kā, atkal domāju šodien par to, ko un kad pasta balodis atnesīs.. tik ļoti gribas, lai izdodas.. Lai skan mani vārdi...
******************************************************
21.02.2011.
To vienu drupačiņu varējām palaist vējā un iesēt debesīs jauniem sapņiem.. jo pacīetība un gaidīšana šoreiz atmaksājās. Un tikko debesīs tika palaista cerību dūja ar manis piestiprinātu vēstījumu.
Kāds šorīt pieklauvēja pie mūsu sapņa durvīm. Bet tas ir tikai sākums, nezināms sākums.. vēl nav ne jausmas vai izdosies... Strādāju cītīgi un ļāvos sajūtām, lidojumam un sapratnei par to,kas ir pareizākais un kā tas būtu jāveic. Paveicu, nosūtīju ar baltu pasta dūju... Tagad jākrāj atkal pacietības drupačiņas un jātur sažņaugti īkšķi un jācer, ka šis darbiņš būs paveikts godam un būs izdevies... Tagad ar trīcošu sirdi un trīcošiem pirkstiem katru reizi vēršu vaļā savu pasktastīti... ar cerību ieraudzīt sapņu attaisnojumu.. Bet,kurš nesapņo, tam nepieder sapnis un iespēja to realizēt... Šoreiz, taču ir jāizdodas.. un ceru,ka pacietības drupačiņas pietiks un nebūs pārāk ilgi jāgaida... Plus priekšā divas ļoti aizņemtas un skrejošas dienas, tā laiks paies ātrāk, un nebūs visu laiku drudžaini pastkastīte jāvirina vaļā un ciet...
Labs darbiņš,kas padarīts.. tagad tik jācer,ka padarīts arī citu sapratnei un sajūtām..
******************************************************
18.02.2011.
Šodien kāds gaišs cilvēks pie manas bildes draugu albumā bija ierakstījis saulainu komentāru ar vādiem,kas skanēja aptuveni šādi - "....paldies,ka dàvà mums visiem savu briinishkjiigo smaidu...es sniedzu Tev to pretii".
Interesanti ir tas,ka es pat šo meiteni nepazīstu.. ir tik jauki apzināties,ka uz pasaules ir cilvēki,kuriem sirdīs mīt saulīte ar sirsniņu. Paldies Tev nezināmā meitene :) Un vēl lielāku prieku manī radīja tas, ka pamanīju viņas Dienassgrāmatā manu dzejoli ... tas sasildīja vēl vairāk,jo sapratu,ka mana mazā daiļrade uzrunā arī citus...
Šodien turpinu gaidīt, to pašu ko vakar... Izgriežu savas kabatas uz otru pusi un salasu atlikušās pacietību drupačas un saskaitu tās - atlikušas četras gabalas, tātad vēl četrām dienām.... Ļoti ceru,ka pietiks un gaidītais pats atnāks pie manām durvīm pieklauvēt.
Patreiz darbojos ar sapni,kurš mācās lidot, mazliet atstājot pārējos dominējošos sapņus pašplūsmā, tomēr tas nenozīmē,ka tos nesaudzēju un neuzmanu, jo tie visi ir svarīgi... Man ir daudz sapņu, daži no tiem ir lieli un dominējoši, pārējie mazi un spārnoti, kuri palīdz lielajiem izdzīvot un piedzimt īstenībā.
Šis sapnis pacietīgi kopā ar mani gaida, es redzu tā kārās acis, tas sēž uz manas palodzes un klusi raugās tālumā, gaida tā piepildījumu atnākam, sapnis paskatās uz mani un apčamda manas pacietības drupačas, tā it kā jautājot, vai tiešām tās vajag.. varbūt izsēsim tās vējā un paši iesim atkal klauvēt... Es pasmaidu un saku: "nē, vēl tikai četras drupačas... un ja galīgi nespēsim, tad ceturto atdosim vējam.. bet pagaidām gaidam".
Iedzeram baltu kafiju un gaidam.. Sapnis iededzas zils un iesprauž matos taureņus, pieskarās debesīm un tās sakustas kā ūdeņi zili... Tad atkal nosēžas uz palodzes un pārskaita drupačas...
Mēs vēl gaidām.
...
******************************************************
17.02.2011.
Šodien pacietīgi gaidu... gaidu atbildi... satraukums manāms, tomēr cerība vēl ir un ir arī plāns B vai nu vismaz kaut kas līdzīgs plānam B! Tad atkal ieslīgstu pārdomās par to, cik daudz drīkst uzdrīkstēties, cik tālu ir uzdrīkstēšanās kā uzcītīgums un sava mērķa izcīnīšana un kur ir tā robeža,kad sāk palikt par apnicīgumu un kā nevienam nevajadzīgu ēnu. Plus kā vari novērtēt sevi, cik esi spējīgs vai gluži otrādi, tās spējas tikai dzīvo tāvā paša iztēlē, bet ne realitātē.
Lai vai kā, es pacietīgi gaidu.. tikai jāizlemj vēl, cik ilgi klusi gaidīt un kad sākt pieklauvēt pie durvīm atkal. Tātad gaidu...
******************************************************
16.02.2011.
Šorīt citāds saules stariņš iespīdēja manā logā... Lai arī pēdējā laikā ar seju pa dubļiem vazājos vairāk kā manas acis sauli redz, tomēr parasti paglābjos no skaudrās ikdienas starp savām dzejas rindām. Tur starp dzejoļiem, starp zilbēm arī paslēpjos, tur nav bail, tur naudai nav nozīmes, veselība nemēdz būt noteicošā un arī citas ķibeles pazūd.. Tā ir mana sapņu pasaule :) kas cer par īstu kļūt...
Un šorīt atverot savu e-pasta kastīti man pretī raudzījās pozitīva un cerīga vēstule, kas šķita kā iespēju durvis, kas mazliet mazliet sīkā spraudziņā pavērtas uz kaut ko tādu,kas varētu būt īsts sapņu piepildījums. Tagad ir jācenšās vēl divtik ļoti un jācer,ka būs iespēja šīs durvis reiz atvērt.. un ar "Reiz" es domāju tuvā nākotnē...
Kas zin, varbūt maniem sapņiem ir iespēja ne tikai pacelties baltajos spārnos un aizlidot kopā ar manu cerību.. bet arī atgriezties atnesot cerības piepildījumu..
Es ticēšu un turpināšu censties... bet ak.. man ir tik daudz sapņu...
******************************************************
14.02.2011.
Dīvaina sarkano sirsniņu diena kā tautā dēvē Valentīndienu. Daudzi saka,ka tiem nav vajadzīga īpaša diena,lai pateiktu,ka mīl kādu, daži atkal aiziet galējībās ar pārspīlētām sarkanām krāsām, n-tām sirsniņām, rožu pušķiem un šokolādes kalniem.. tomēr man domāt nav jau ne kā slikta svinēt mīlestību.. ja kāds vēlās var darīt katru dienu un nepievērst īpašu uzmanību šai dienai... Man personīgi šī diena neizraisa lielas emocijas un nepieciešamību, tomēr nav iebildumi,ja kādam tā nozīme ko vairāk :) Tomēr vienmēr priecājos,ja man kāds atnes puķi vai šokolādi...
Es piemēram šovakar nobaudīju pavisam vienkāršas mājās gatavotas vakariņas,ko mans otrs pusītis bija pagatavojis un glāzi balta vīna ar mazu ūdens devu klāt.. jo es tāds švaks pulvers, šad tad vīnu ar ūdeni šķaidu. Kartiņas viens otram nedāvājām, šokolādes nebija, sirsniņu arī nebija..Patiesībā jau nebinja arī nekādu svinību, jo nebija noskaņas un lielas iespējas. BET viena lieta mani aizkustināja, lai arī neesam lieli šīs sirsniņdienas svinētāji, tomēr viens mirklis aizķeksēja manu sirsniņu, kad pie vakariņām noliekot vakariņu šķīvi uz galda mans vīrietis klāt pasniedza arī rozi.. BET šī roze nebija speciāli iegādāta sirsniņdienai.. viņš to gluži vienkārši bija izņēmis no puķu pušķa lejstāvā ,kas jau vairākas dienas mīt uz palodzes virtuvē un ko viņš man bija atnesis dažas dienas atpakaļ :) It kā pavisam vienkārši, tomēr tā mīļi un īpaši :) Mazs triks, kas lika pasmaidīt mums abiem ;) ... Kā saka - doma jau ir tā,kurai ir nozīme, ne tas, cik kas maksā un kā ir iegādāts... bet gan tā ideja un vēlme kādam sagādāt smaidu, lai arī ar pavisam vienkāršu lietiņu... tās vienkāršākās lietiņas šad tad spēj aizkustināt pat vairāk kā daudz sarežģītākas un lielākas ...
Lai mīlestība nekad nepazūd :) xXx
******************************************************
